Vizuālā māksla – Cilvēks un jūra

cilvēks un jūra

Grābeklis, jūras smiltis un okeāna paisums. Tie ir trīs instrumenti, kurus izmanto Andres Amadors lai radītu neticama skaistuma un harmonijas pilnus ornamentus, kurus nevar iegādāties bez kredīts bez darba vietas.

Vēl, Andres izmanto arī savu fantāziju, kuru pirms tam pārvērš precīzos aprēķinos un precīzās skicēs, lai pēc tam varētu, ar plašu vērienu varētu to visu uzzīmēt uz plašā smilšu audekla.

“Laiks un paisums nekad negaida”. V. Skots.

Skatoties uz to visu, tu ne uzreiz sapratīsi, ko dara šis cilvēks jūras krastā, tu nesapratīsi, kāpēc viņš zīmē līnijas ar dažādu izmēru dārza grābekļiem. Lai saprastu kas notiek, vajag paiet malā, bet vēl labāk, ja ir iespēja uz to visu noskatīties no augšas. Kaut ko, patiešām lielu, daudz labāk ir ieraudzīt no attāluma.
Ja jums būs iespēja un jūs nokļūsiet Sanfrancisko vai tās apkaimē, var gadīties, ka jums paveiksies un jūs visu ieraudzīsiet pats savām acīm. Neparasts, radošais process, kurā piedalās cilvēks un jūra.
Andres ļoti cītīgi gatavojas katram savam darbam: sameklē vajadzīgo vietu pludmalē, izpēta to, zīmē skices un veic nepieciešamos aprēķinus. Tad gaida paisumu. Šajā brīdī, iesaistās otrs spēlētājs, no kura, ļoti daudz kas ir atkarīgs.
Visbiežāk, jūra Andresam piešķir tikai dažas stundas, kuru laiku viņš paspēj uz mitrajām smiltīm uzzīmēt zīmējumu un iemūžināt to. Pēc tam, ūdens atgriežas, mierīgi noskalo zīmējumu un ieņem tai, pēc likuma, pienākušos vietu. To visu vērot ir ļoti aizraujoši. Redzēt, kā no dažādām līnijām top viens, vesels zīmējums, redzēt, kā jūra lēnām tam lavās klāt un ieskauj savos apskāvienos.
Kas liek Andresam radīt šo, tik ātri pazūdošo skaistumu? Aizraušanās ar procesu, vēlme nodemonstrēt okeānam savas prasmes vai skatītāju, kuri seko viņa darbam, sajūsmas pilnie skatieni? Pats mākslinieks saka, ka viņš vienkārši nevar neiet uz pludmali: “Kad es pabeidzu darbu es to nofotografēju un turpinu šeit sēdēt vēl dažas minūtes. Es jūtu pabeigtības sajūtu. Es jūtu, ka zīmējuma līnijas iziet caur mani un tagad tās atrodas ārpus manis, šajā mirklī es varu doties projām. Nav manos spēkos to noturēt, te neko nevar izdarīt.”.
Dīvaina pasaule. Dīvaini cilvēki.
Eņģeļi lido.
Jūlija Ivanova zīmē eņģeļus, daudz eņģeļu.

“Kaut arī daudziem liekas, ka manas gleznas ir izdomātas, impulss to radīšanai nāk no manas iekšienes. Satieku interesantus cilvēkus, notiek kaut kādi notikumi, es uz tiem reaģēju, manā iekšienē sāk formēties iespaidi. Atceros, ka pavasara saulgriežu laikā, tik ilgi skatījos uz sauli, ka pēc tam nevarēju to neuzzīmēt. Es daudz lasu par vēsturi un mitoloģiju, domāju par to visu, izlaižu to visu sev cauri, tā rodas tēli manā galvā, kuri ar laiku parādās uz papīra, manās gleznās.

Man bieži saka, ka maniem darbiem, nav laika. Tie nav pagātnē un nav nākotnē, tie vienkārši ir. Es pati esmu mūsdienīgs cilvēks un dzīvoju pēc principa “šeit un tagad’. Bet, man ļoti patīk Gēte, Mocarts.

Lai dvēsele varētu sameklēt jaunu fantastisku ideju, pārvarētu ikdienu, paceltos virs zemes, tai nākas ciest. Vienreiz, es ļoti stipri saslimu un paliku karājoties starp dzīvību un nāvi. Tajā brīdī, es sāku zīmēt Eņģeļus, ar pateicību, par katru nodzīvoto dienu, par to, ka es elpoju, ka redzu saules gaismu, savus tuvos un mīļos cilvēkus, draugus. Tā, kopš 1998. gada es zīmēju Eņģeļus. Es sapratu, lai reāli izdziedinātos, vajag sajust sevi par visa veseluma daļu, par Visuma daļu. Pēc tam – viss mainās.”. Tā par sevi stāsta Jūlija un paskaidro, kāpēc viņa ir nolēmusi gleznot tieši Eņģeļus.